Nu jau ir tie gadi, kad sāc domāt par savu sportisko nostāju, jeb precīzāk runājot jau sāk parādīties liekais svars un bikšu izmērs ar gadiem pieaug.. Vienu rītu kārtējo reizi dodoties uz darbu manīju tuvojamies tramvaju un nolēmu uz to tomēr paspēt un sāku skriet. Tramvajā iekļuvu, bet pāris pieturas vēl pēc tam biju aizelsies, tad nu padomāju, pietiek, kaut kas ir ar sevi jādara! Jau tās pašas dienas vakarā apmeklēju sporta apģērbu veikalu un iegādājos skriešanas apavus un drēbes.
Pienāca nākamās dienas rīts. Jāsaka, ka iepriekšējās dienas enthusiasms bija kaut kur izkūpējis gaisā un ar acs skatienu paveroties uz galda noliktā saturu – t.i. vakardienas skriešanas apģērba un apavu čupu. Bija jāsaspringst tos sev vilkt virsū, bet nu arī šo sanāca pārvarēt un devos ārā no mājas.
Pirmās 10 minūtes skrēju mazā riksītī, jo jutu, ka organisms īsti nesaprot, kas ar to notiek. Kas pēkšņi ir noticis, kādēļ netiek mierīgi sēdēts biroja krēslā un lūrēts datorā!!?? Pēc pirmā 10 minūšu riksīša, jau aizelsies sāku lēnām iet un vicināt rokas, tas liekās palīdzēja ātrāk atgūties un devos tādā pašā lēnā riksītīt uz māju pusi. Mājās ierados slapšs tā it kā būtu cilājis cementa maisus, bet jāatdzīst nogurums bija patīkams.
Pienāca nākamā diena un turpināju skriešanu, tas nebija viegli, bet tomēr turpināju. Nu ir pagājuši vairāki mēneši, ka gandrīz katru rītu skrienu. Pamēģiniet, tā ir fantastiska sajūta! Nolēmu arī iet vēl tālāk un piedalīties lattelecom lielajā skrējienā, kas notiks 2015.gada māijā. Domāju līdz tam jau būšu sasniedzis līmeni, kad varēšu piedalīties. Piesakies arī Tu! Šeit
Misters Vērotājs 